Vai visi iPod lietotāji Latvijā ir noziedznieki?

ipod.jpg

Šajā rakstā vēlos aplūkot dažas problēmas ar Latvijas Republikas likumu par autortiesībām. Saskaņā ar pašreiz spēkā esošo Latvijas Republikas likumdošanu, uz mana datora cietā diska nedrīkst atrasties neviens no veikalā likumīgi iegādāta audio CD pārkopēts mp3 fails. To skaidro ar to, ka datoros iebūvētos cietos diskus neapliek ar autortiesību nodokli. CD un DVD matricas apliek ar šo nodokli, līdz ar to es drīkstu izveidot vienu rezerves kopiju katram veikalā nopirktam audio kompaktdiskam. Tātad, ja es nopērku veikalā audio CD, es drīkstu to atskaņot no datora CD-ROM iekārtas, es drīkstu to pārkopēt uz CD-R matricas un atskaņot no tās, bet nedrīkstu pārkopēt uz datora cietā diska un atskaņot no šī diska. No lietotāja viedokļa izklausās vairāk nekā muļķīgi.

Šai sakarā man ir vairāki jautājumi:

  • Vai Latvijā ir aizliegts iekopēt uz datora cietā diska tikai Latvijas mūziķu audio CD, vai arī ārzemju izpildītāju audio CD? Ja arī ārzemju mūziķu audio CD, tad situācija ir absurda — ārzemēs (Anglijā un ASV) es šo pašu mūziķu diskus varu iekopēt uz datora cietā diska un man nevienam nekas papildus nav jāmaksā. Un nav nācies dzirdēt, ka tur datoru cietie diski tiktu aplikti ar autortiesību nodokli. Ja Latvijā es caur internetu nopērku šo pašu izpildītāju CD no Amazon Anglijas veikala un iekopēju datora diskā, tad tas ir noziegums? Vai Latvija maksā no autortiesību nodokļa iegūtos līdzekļus visiem ārzemju māksliniekiem? Izklausās vairāk kā neticami!
  • Likums tā pašreizējā interpretācijā vairāk izklausās pēc vietējo pašmāju lobiju centieniem dubultot ierakstu kompāniju ienākumus, piespiežot cilvēkus pirkt audio CD un vēl pirkt to pašu CD mp3 versijas interneta veikalos. Protams, nav jau obligāti, vari jau nepirkt un neklausīties. Bet ja gribi klausīties mājās un ceļā, tad, kā saka, atver maciņu dubultplati…
  • Kā ir ar ārējiem cietajiem diskiem, USB zibatmiņām, portatīvajiem mūzikas atskaņotājiem un mobilajiem tālruņiem, kam ir iebūvēti mūzikas atskaņotāji un iespēja ievietot zibatmiņas kartes? Pēc loģikas spriežot, portatīvajiem mūzikas atskaņotājiem un mobilajiem tālruņiem ar mūzikas atskaņotāja funkciju it kā vajadzētu būt apliktiem ar autortiesību nodokli, citādāk teju puse no mobilo tālruņu lietotājiem ir apkārt staigājoši kriminālnoziedznieki. Bet kā ir ar citiem datu nesējiem — vai ārējie cietie diski, zibatmiņas diski un zibatmiņas kartes apliekas ar autortiesību nodokli, vai arī neapliekas? Ja es iekopēju mūziku Nokia tālrunim komplektā esošajā 2 GB zibatmiņas kartē, kas it kā paredzēta mūzikai — vai Latvijā es neesmu noziedznieks?
  • Kā ir ar sintezatoriem un tajos esošo atmiņu? Arī tur taču var ierakstīt mūziku, kaut vai MIDI formātā...
  • Ja es tomēr vēlos glabāt audio failus uz datora cietā diska, un vienīgā problēma ir, ka šis disks nav aplikts ar autortiesību nodokli, tad kur un kam es varu samaksāt šo nodokli, lai es likumīgi varētu glabāt šos failus uz datora cietā diska? Un cik liels ir šis nodoklis? (Es negribu un fiziski nevaru visur staipīt līdzi 100 vai 500 audio CD, kurus es vēlos klausīties.)
  • Pēc idejas vajadzētu būt mehānismam, kā es varu likumīgi samaksāt autortiesību nodokli par sava datora cieto disku. Ja tāda nav, tad valsts ir izveidojusi sistēmu, kas faktiski visus datorlietotājus un iPod lietotājus (un arī mūziķus!) padara par noziedzniekiem.
  • Ja es varu samaksāt šo nodokli, tad vai man ir jāmaksā par visu disku, vai arī es varu maksāt par kādu konkrētu apjomu uz cietā diska—piemēram, par 100 GB?

Mazliet paskaidrošu, kāpēc es apgalvoju, ka gandrīz visi datorlietotāji Latvijā ir noziedznieki. Pirmkārt, katrs cilvēks vēlas klausīties mūziku, un neviens nestaipīs līdzi kaudzi audio kompaktdisku, ja to pašu mūziku var nēsāt līdzi datora cietajā diskā. Tas ir saprotams visiem, izņemot Latvijas likumdevējus.

Un vēl problēma ar LR autortiesību likumu rodas, ja es tepat Latvijā veikalā nopērku iPod mūzikas atskaņotāju un vēlos šo atskaņotāju piepildīt ar dziesmām. iPod atskaņotājos nevar iekopēt dziesmas no audio CD atskaņotāja, pa starpu ir vajadzīgs dators, un kas vēl ļaunāk — iPod sinhronizē dziesmas tikai un vienīgi ar iTunes bibliotēkā esošajām dziesmām. Es nevaru ar datora starpniecību pārkopēt dziesmas no audio CD vai CD matricām uz iPod atskaņotāju. Lai es jebko pārkopētu uz iPod atskaņotāju, tam vispirms ir jābūt uz mana datora cietā diska iTunes bibliotēkā. Pieņemsim, man mājās ir 300 audio kompaktdiski. Es vēlos tos klausīties savā iPod atskaņotājā. Cik var saprast no Latvijas Republikas likumdošanas, tad es drīkstu šo mūziku glabāt savā iPod atskaņotājā, jo tam it kā vajadzētu būt apliktam ar autortiesību nodokli, bet kā šos failus tur likumīgā ceļā iedabūt? Vispirms man tie jāpārkopē uz datora cietā diska, iTunes bibliotēkā, (kas ASV un Anglijā ir likumīgi, bet Latvijā nav likumīgi!) un tad jāsinhronizē ar iPod. Tātad, katrs cilvēks, kas nopērk iPod atskaņotāju, automātiski kļūst par LR autortiesību likuma pārkāpēju un noziedznieku. Loģisks secinājums: jebkurš cilvēks, kas parādās uz ielas ar baltajām austiņām, ir ķerams un cietumā metams!

Kāds varbūt teiks — mājās būdams, pa kluso iekopē failus iTunes bibliotēkā, nosinhronizē vienreiz un tad izdzēs no iTunes un nesinhronizē vairāk! Bet tas nav risinājums. iPod sinhronizē ne tikai dziesmas, bet arī datora kalendāru, adrešu grāmatu un podraides (Podcasts), uz kurām esmu parakstījies iTunes veikalā un kuras es likumīgi varu glabāt datora cietajā diskā. Līdz ar to man regulāri ir jāsinhronizē iPod atskaņotājs ar iTunes bibliotēku, lai atjauninātu kalendāru, adrešu grāmatu, un ielādētu atskaņotājā jaunākās podraides. Tiklīdz es izdzēsīšu audio failus no iTunes, nākamajā sinhronizācijas reizē tie automātiski tiks izdzēsti no iPod atskaņotāja. Man šiem audio failiem ir jābūt iTunes bibliotēkā. Ja ārzemēs es drīkstu veikalā nopirktos audio CD iekopēt datorā un tad sinhronizēt tos ar iPod un man nevienam par to nekas papildus nav jāmaksā, kā tas nākas, ka Latvijā tas pēkšņi ir noziegums? Vai tad Latvija maksā kādam ārzemju izpildītājam par to?

Bet tagad padomāsim par vēl vienu absurdu. Saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu, ja es vēlos glabāt datora cietajā diskā audio failus, man tie ir jāpērk digitālā formā kā audio faili. Šie faili tiek aplikti ar autortiesību nodokli, līdz ar to tos drīkst uzglabāt uz datora cietā diska. Pieņemsim, es nopērku no www.doremi.lv vienu albumu digitālā formā, samaksāju par to Ls 5.00. Saskaņā ar patērētāju tiesību aizsardzības likumu, es drīkstu izveidot vienu rezerves kopiju šiem failiem. Es tos ierakstu audio kompaktdiskā uz CD-R matricas, kas maksā pārdesmit santīmus. Tagad man ir mp3 fails datorā un audio kompaktdisks plauktā. Par to esmu samaksājis 5 latus DoReMi veikalam un 20-50 santīmus par CD-R matricu. Viss ir legāli. Bet tagad otrs scenārijs: es aizeju uz mūzikas veikalu un nopērku šī paša izpildītāja audio kompaktdisku veikalā, tur tas maksā jau kādus 8 vai pat 12 latus. Pārnesu to mājās un iekopēju datora cietajā diskā kā mp3 failu. Arī šajā gadījumā man ir audio kompaktdisks plauktā un mp3 fails datora cietajā diskā. Ja salīdzinām šos divus mp3 failus — kāda ir atšķirība? Pilnīgi nekāda! Vienīgi maksājot pusotru–divas reizes vairāk veikalā, es iegūstu rūpnieciski ierakstītu audio CD ar mazu bukletiņu un teorētiski mazliet augstākas kvalitātes CD saturu, bet uz datora cietā diska ir tieši tāds pats mp3 fails. Vienā gadījumā ar šo mp3 failu es esmu likuma priekšā tīrs, otrā gadījumā—noziedznieks. Kur te loģika?! Vai nopērkot albumu digitālā veidā un samaksājot par to mazāk, izpildītājs no tā ir saņēmis kaut ko vairāk, nekā ja es nopērku viņa CD veikalā par lielāku summu? Diezin vai. Abos gadījumos man ir likumīgs audio CD un tieši tāds pats mp3 fails. Atšķirība tikai, no kura gala es sāku—nopērkot CD vai nopērkot mp3 failu, un tas pataisa mani vai nu par svēto, vai par noziedznieku.

Atvainojos, bet es nespēju saskatīt te loģiku. Ir tikai nemākulīgi uzrakstīts (vai varbūt—apzināti tā uzrakstīts) likums, kas visus datorlietotājus Latvijā pataisa par noziedzniekiem. Latvija vēsturiski vienmēr ir izcēlusies ar īpašu pārcenšanos autortiesību aizsardzības jomā. Lai atceramies kaut vai šo pašu bēdīgi slaveno autortiesību nodokli, ko pirms pāris gadiem uzlika visiem optiskajiem datu nesējiem, it kā atsaucoties uz Eiropas Savienības prasībām. Rezultātā Latvijā CD un DVD matricas veikalos kļuva divreiz dārgākas nekā Lietuvā un Igaunijā. Pēc kāda pus gada atklājās, ka tas ir bijis tikai tāds Eiropas Savienības ieteikums, un nācās šo nodokli atcelt. iekasēto naudu, protams, patērētājiem neviens neatdeva.

Pirms pus gada centos meklēt kontaktu ar AKKA/LAA, lai uzdotu šos jautājumus, cerībā iegūt kādu skaidrību, tomēr nesekmīgi. Man atsūtīja izrakstus par to, kam cik jāmaksā par konkrētu dziesmu uzglabāšanu datora cietajā diskā fona mūzikas vajadzībām. (Kas pats interesantākais — šī fona mūzikas atskaņošana nav paredzēta publiskai atskaņošanai! Tātad man jāmaksā par fona mūzikas atskaņošanu sev pašam. Bet ko man darīt, ja es negribu klausīties šo mūziku fonā, bet tā pa īstam?!). Bet tas neatbildēja uz manu jautājumu. Kolīdz uzprasīju konkrētu jautājumu, kur varu nomaksāt autortiesību nodokli par sava datora cieto disku, kā tas ir attiecībā uz CD/DVD matricām, sarakste pārtrūka... Varbūt tomēr kāds vēlēsies un varēs atbildēt uz šiem jautājumiem? Vai nebūtu pēdējais laiks likvidēt šo absurdo situāciju ar autortiesību nodokli, kas faktiski gandrīz katru Latvijas datorlietotāju (un iespējams arī mobilā tālruņa un/vai iPod lietotāju) pārvērš par noziedznieku?

Noslēgumā viena mazliet priecīgāka ziņa: plašsaziņas līdzekļos ir parādījusies informācija, ka Apple cer šā gada oktobrī atvērt iTunes veikalu visām Eiropas Savienības valstīm. Tas nozīmē, ka arī Latvijas iedzīvotāji varēs likumīgi iegādāties ārzemju mūziķu skaņdarbus elektroniskā formā.

Atliek cerēt, ka līdz tam Latvijas Republikas likumdevēji tomēr izlabos autortiesību likumu, un es drīkstēšu savus veikalā pirktos audio kompaktdiskus pārkopēt uz datora diska ikdienas lietošanai, un man nebūs visa līdz šim nopirktā mūzika jāpērk vēlreiz... jo laiki nāk un iet, failu formāti mainās, un es nezinu, vai šodien nopirktais mp3 fails man atskaņosies uz datora pēc 10 vai 20 gadiem. Bet audio CD pastāv jau turpat vai 30 gadus un nekas neliecina, ka viņš tuvākajā laikā izzudīs. Un arī kvalitāte audio kompaktdiskam ir augstāka nekā mp3 failam. Pagaidām neviens tirgotājs Latvijā man nepiedāvā mūzikas failus FLAC vai Apple Lossless formātā. Tāpēc es vēl aizvien izvēlos iegādāties audio kompaktdiskus, nevis mp3 failus, un apzinīgi maksāju augstāku cenu par to. Bet neviens man neiestāstīs, ka man jāmaksā vēlreiz par to pašu mūziku, kas man jau ir, lai es varētu to glabāt uz datora cietā diska. Atvainojiet, es jau reiz esmu samaksājis par šo mūziku...

2009.03.13. Papildinājums:

Dažas no manām pārdomām šai sakarā:

  • Derētu ieviest nodokli par ielas apaviem. Tos varētu licencēt tikai iešanai pa ielu. Ieejot ar tiem sabiedriskā telpā būtu jāmaksā papildus nodoklis, ko nosūtītu pēc kaut kādas shēmas visas pasaules apavu ražotājiem. Tapat varētu ieviest literatūras nodokli biroja papīram. Katru balto A4 lapu, ko nopērku rakstāmlietu veikalā, varētu aplikt ar autortiesību nodokli, jo *teorētiski* es taču varu uz tās pārkopēt kādu grāmatas lapu! Un grāmatas autors taču par to nesaņem ne santīma! Ja gadījumā es šo lapu izmantoju citiem nolūkiem, es varētu griezties autortiesību birojā un saņemt atpakaļ šo nodokli. Es piesaku autortiesības uz papīra nodokli!!! Man 1% no katras papīra pakas iekasētā nodokļa!

Lasītāji atsūtījuši vairākas saites uz rakstiem, kuros arī aplūkotas manis pieminētās tēmas:

  • MP3. Ko drīkst un ko ne?
  • Nesēja atlīdzība
  • Un noslēgumā varbūt ne gluži par manis skarto tēmu, bet tomēr autortiesību jautājums — šeit kāda cilvēka problēmas ar autortiesību sargiem saistībā ar no YouTube iegulto video viņa mājas lapā: AKKA/LAA darbinieku kompetence – apšaubāma. Man šķiet, ka šeit tiešām ir neizskaidrots autortiesību jautājumu mudžeklis — ja es nedrīkstu savā lapā ievietot iegulšanas (embed) kodu, ko YouTube pati piedāvā (tad kāpēc viņi to vispār piedāvā?!), kaut arī fails fiziski atrodas uz YouTube serveriem, nevis uz manējā, un es faktiski piedāvāju savas lapas lasītājiem to noskatīties caur "caurumu" manā lapā, tad kur beidzas manas likumīgās tiesības? Ja iegulšanas kods ir aizliegts, kaut arī izplatītājs to piedāvā, tad saite uz šo video YouTube lapā arī būs nelikumīga? Vai arī saite vienkārši uz YouTube.com jau arī būs nelegāla? Un kā būs ar saiti, kurā es norādīšu YouTube un atslēgvārdu, pēc kura atrast attiecīgo video? Un kāda būs mana atbildība, ja es hipersaites vietā publicēšu savas balss ierakstu, kurā nodiktēšu hipersaiti? Tādējādi viss hipersaišu jautājums pēkšņi kļūst par paraugstundu absurda teorijā.
 

Par Guntis

My name is Guntis Bukalders, I am a graphics designer.
Kategorijas: Audio, Dažādi, Multimēdija, Recenzijas / Raksti. Ielieciet grāmatzīmi permalink.

2 Atsauces uz Vai visi iPod lietotāji Latvijā ir noziedznieki?

  1. Guntis saka:

    Šeit kāda lapa, kurā apkopoti raksti par autortiesībām mūzikas jomā:
    http://klab.lv/users/autortiesiibas/

  2. Guntis saka:

    Nu re, nepagāja ne 3 gadi, un iTunes mūzikas veikals ir atvērts arī Latvijā! Jauki. Žēl tikai, ka Eiropas valstu autortiesību likumdošana ir tik sadrumstalota, ka tās prasību pārvarēšanai bija vajadzīgi teju vai 3 gadi.

Atbildēt